Intervija ar Arni Jēkabsonu
Publicēts 12.10.2009 temā Profesionāļi
Deja – mirklis manas brīvības!
“Ja būtu doti 100%, kurus kādam piešķirt par aktivitāti, azartu un kustību, Arnim es dotu vismaz 150%. Arnis Jēkabsons. Sabiedrisko attiecību studijas, darbošanās studējošo pašpārvaldē, deju nodarbību pasniegšana , dejošana „Most Wanted Crew” un iesaistīšanās dažādos interesantos projektos.
Ja mans pirmais iespaids bija visnotaļ virspusējs, par glamūrīgi izveidotu tēlu sabiedrībai – citiem, ne sev, aiz kura bieži nekas neslēpjas, tad otrs, daudz paliekošāks, bija par puisi, kurš drosmīgi veido pasauli ap sevi tādu, kādu viņš to vēlas redzēt. Nebaidoties izkrāsot to košāku par standarta pelēko, kas reizēm valda sabiedrībā.
Stāsts gan šoreiz vairāk par Arņa dzīves kaislību – deju.”
Līva Brūdere, Studentlife.lv žurnāliste
1. Nesen lasīju, ka deja pauž to, ko nevar izteikt vārdiem. Bet ja nu tomēr es jautātu, lai Tu dažos vārdos pasaki, kas Tev ir deja?
Īsi un konkrēti – mirklis dejā ir mirklis manas brīvības no visa.
2. Dejošana. Tas vairāk ir talants vai gribasspēks?
Manuprāt, tie ir 10% talanta un 90% cītīga darba. Papildus izkoptai tehnikai, enerģijai un skatuves prezentācijai ir jābūt klāt tai mazajai daļiņai dzirksteles, kas arī nosaka to cik labs dejotājs tu esi. Tu vari iet neskaitāmus gadus dažādās deju skolās, bet ja tev iekšā nebūs šī īpašā harizma un daļa sirds, tad tev tas neizdosies līdz galam un atkal otrādi, ir pazīstami ļoti daudzi cilvēki, kuri nav speciāli mācījušies dejot, bet no viņiem staro tāda enerģija un emocijas, ka atliek tikai sēdēt un apbrīnot.
3. Tu šobrīd esi viens no deju studijas „Most Wanted Crew” dejotājiem. Daudziem sava deju studija noteikti ir viens no lielākajiem mērķiem. Kas ir tas, ko Tu vēlētos sasniegt ar dejošanu, ja es teiktu, ka iespējams ir pilnīgi viss. Kā, protams, arī ir.
Mazliet palabošu Tevi. Dejoju grupā “Most Wanted Crew” un pasniedzu dejas “Most Wanted Dance Studio”. Protams, katra dejotāja sapnis ir ar laiku kļūt tik spēcīgam, lai varētu atvērt savu studiju un mācīt dejot citiem, bet tagad, kad man jau ir iespēja dalīties savā dejotprasmē un pieredzē ar citiem, atliek vien kārtīgi nostabilizēties un iet tālāk pretī attīstībai. Kā viens no nākošajiem mērķiem varētu būt deju industrijas izmaiņas Latvijā, jo pagaidām varētu teikt, ka tādas industrijas šeit nemaz nav un diemžēl jāatzīst, ka dejotāji netiek pienācīgi novērtēti Latvijā. Kā viens no maniem sapņiem varētu būt savas deju izrādes izveidošana. Kas zina, varbūt pēc kāda laiciņa savu ieceri arī īstenošu. Reizēm gan trūkst spēka un varbūt īstās motivācijas, bet nesen izlasīju Colum McCann sarakstīto grāmatu “The Dancer” un jāsaka, ka nu es atkal
esmu iedvesmas un jaunas enerģijas piepildīts. To grāmatu es arī ieteiktu izlasīt tiem, kuriem kaut kādā mērā interesē deju pasaule.
4.Tu šobrīd studē Biznesa augstskolā Turība, Sabiedriskās attiecības. Kāpēc ne Kultūras akadēmija… Horeogrāfija …
Jā, esmu ļoti apmierināts par savu augstskolas izvēli un pavisam noteikti nemainītu pret citu augstskolu. Mēs visi esam dažādi un mums ir dažādas intereses. Arī es neaprobežojos tikai ar dejām vien. Aktīvi darbojos arī Turības Studējošo pašpārvaldē organizējot un vadot dažādus pasākumus. Izvēlējos tādu dzīves ceļu, jo uzskatu, ka Latvijā dejotājam nav pietiekami daudz iespēju kur izpausties. Arī pasniedzēji, manuprāt, nav tik izcili un ar viduvējību nevēlos samierināties. Vienmēr tiecos pēc jauniem izaicinājumiem un augstākiem mērķiem. Ja būtu izvēlējies iet dzīvē ar dejošanu, tad pavisam noteikti būtu jāpamet Latvija un droši vien dotos uz Ameriku, lai gan jāatzīst, ka vēl joprojām ik pa laikam uzrodas kāda iespēja un domas par to „kā būtu, ja būtu”, taču izvēle ir izdarīta un pie tā tagad arī cītīgi jāstrādā. Deja ir palikusi man tikai kā sirdslieta un kā profesiju to nepilnveidošu.
5. Kā atradi sevi dejā, un saprati, ka tas ir domāts Tev?
Īstenība diezgan smieklīgs stāsts, bet īsumā varētu teikt, ka tā doma par dejām sākās jau pamatskolā, kādā 7.klasē. Bērnībā biju ļoti kautrīgs un kluss, lai gan vienmēr iekšā ir sēdējis nemiers. Un tad, ja nemaldos, bija viena skolas diskotēka, uz kuru bija ieradušies arī divi puiši no citas skolas. Viņi bija breakdance dejotāji. Ar aizrautību vēroju viņu uzstāšanos, jo ap viņiem pulcējās milzīgs cilvēku bars un visi viņus atbalstīja. Savā ziņa varētu teikt, ka mani pārņēma skaudība un līdz ar to es sāku mācīties dažus deju soļus pašmācībā jau tajā pašā vakarā pārnākot mājās, lai gan laika gaitā es arvien vairāk sapratu, ka deja dod man daudz vairāk nekā uzmanību no cilvēkiem. Kā intervijas sākumā teicu ”Mirklis dejā ir mirklis manas brīvības”.
6. Tātad sanāk, ka dejošana lielā mērā ir ietekmējusi Tavu personību, un palīdzējusi izveidot to tēlu, kuru šobrīd redzam?
Piekrītu, deja mani ir pārvērtusi no klusā, intravertā cilvēka par tādu, kāds esmu šodien. Deja man ir palīdzējusi atraisīties, jo tas bija lielisks pašizpausmes līdzeklis. Domāju, ja es nebūtu sācis dejot, tad iespējams nestudētu sabiedriskās attiecības, jo vēl aizvien būtu tas klusais cilvēks un visdrīzāk studētu kādas inženierzinātnes. Bet dzīve mainās un pārmaiņas ir uz labu.
7. Par deju stiliem. Tie ir tik daudz. Kaislīgi. Mierīgi un plūstoši. Enerģiski un nedaudz agresīvi … Kāpēc tieši Hip–Hop ?
Domāju tāpēc, ka šī mūzika ir tuva sirdij jau no kādu sešu gadu vecuma. Vecākais brālis bērnībā klausījās dažādus hip hop māksliniekus un viņi paķēra arī mani. Savukārt izvēlējos hip-hop deju stilu, tāpēc, ka tas absolūti neliek tevi nekādos rāmjos un tur nav nekādu stingri reglamentētu kustību. Tā ir absolūta brīvība un sevī ietver arī ļoti daudzus elementus no citiem deju stiliem. Dejošanu uzsāku ar breakdance deju stilu, bet pēc tam sāku mēģināt arī electric boogie un arvien vairāk sāku strādāt pie sevis pilnveidošanas dažādos citos stilos, hip-hops man ir kļuvis tuvs tikai kādus pēdējos 3 gadus.
8. Dejotājs kā profesija. Izklausās tā viegli un bezrūpīgi. Skaisti. Bet gan jau nemaz tik viegli nav. Treniņi, viss pārējais?
Šeit arī ir Latvijas problēma, ka neviens īsti nenovērtē to smago darbu, ko dejotāji ieliek savos šovos. Reiz, piemēram, piedalījāmies ar grupu TV šovā „Latvijas Zelta Talanti 2” un mums bija tik ierobežots laiks, ka deju pusfinālam nācās gatavot 3 pēdējās dienas un naktis. Tas bija diezgan interesants piedzīvojums, bet tikai retais skatoties mūsu šovus saprot cik liels darbs tam visam ir apakšā. Piemēram, Amerikā dejotāji un horeogrāfi pelna gandrīz tāpat kā mūziķi, bet šeit dejotāji vienmēr ir skatuves aizmugurē un retais tikai zina kaut ko par viņiem. Šo situāciju es vēlētos labot, jo ir apnicis tik daudz laika un enerģijas ieguldīt dejā, bet palikt tikpat nenovērtētiem.
9. Deja. Tas vairāk ir prāts – soļi, ritms, kopums. Vai emocijas – kustība, improvizācija ?
To tā grūti raksturot, jo ir vairākas lietas bez kurām neiztikt. Ritms dejotājam ir tāpat kā balss dziedātājam. Nebūs ritma nebūs labas dejas. Bet arī bez emocijām nevar iztikt. Būtībā deja ir cilvēka radoša izpausme, kurai ir nepieciešama daļa no sevis, daļa sirds un otra daļa ir tas, ko tu esi apguvis treniņos – tehnika, stils, dejas garša.
10. Jauniešu vidū dejošana ir visai populārs brīvā laika pavadīšanas veids. Tomēr ir cilvēki, kam šķiet, ka viņi nemāk dejot. Kam jāpiemīt, lai kļūtu par labu dejotāju, varbūt pat izvēlētos to kā profesiju ?
Galvenais ir mīlestība pret to, ko dari. Dejot iemācīties var daudzi, bet labi dejot gan ne katrs var. Tur arī parādās tā daļa talanta. Bieži visādos komentāros var lasīt, ka dejošana nav talants un to var jebkurš iemācīties, bet lielākā daļa cilvēku, kas to saka nemaz nav tā īsti mēģinājuši dejot. Cilvēki nesaprot un nenovērtē deju kā mākslu un tur arī rodas problēma.
11. Dejošana kā profesija. Lielākie plusi un mīnusi?
Man personīgi lielākais plus ir tas, ka tā ir tāda ļoti dinamiska profesija un tu nesēdi uz vietas. Nemitīgas pārmaiņas un jaunumi. Es nevarētu nosēdēt vienā vietā, kādā pelēka ofisā, tāpēc no šī skatu punkta dejošana ir viens no labākajiem darbiem, jo visu laiku apkārt ir jauni cilvēki un dažādu emociju virpulis. Kā mīnusu varētu mīnēt, ka dejotājam nav tās drošības sajūtas par savu karjeru, jo kā jau iepriekš sacīju, Latvijas deju industrija ir tik vāji attīstīta, ka dejotājam šeit nav īsti ko darīt. Nav tās stabilitātes un tāpēc tu nevari justies mierīgs par to vai rīt tev būs ko darīt vai nē. Arī no veselības stāvokļa skatoties – dejotājs nevar dejot visu dzīvi, lai gan ir zināmi cilvēki, kuri arī sirmā vecumā dejo, bet lielākoties, kad ir pienācis tas laiks, kad nu vairs nevar, tad lielākā daļa sāk vienkārši nodarboties ar studijas vadīšanu vai kādu pasākumu organizēšanu iesaistot dejotājus.
Šīs ziņas birkas: professional.
Блин, офигенное интервью, побольше бы таких, всегда интересно узнать как и чего достигают другие люди. +5
nu ko arni, intervija vnk pa pirmo.
Cik jauki, ka cilvēkam ir aizraušanās un ka viņš tai nododas ar sirdi un dvēseli! Lai veicas! P.S. Baigi foršais džeks…
Njā, Tu Arni esi foršais džekiņš – jauks un piemīlīgs – galvenais, lai tos kas Tevi nepazīst, nemaldina Tavs glamūrīgais tēls!
tika aizmirsts pateikt ka chaliitim patiik iedzert
bet tas jau visiem saprotams
Уважаю всех людей, занимающихся уличными танцами. Испробовал это, к сожалению бросил. Солгасен со всем, что сказал Арни. Желаю успехов. Желаю пробиться в сборную и занимать призовые места на международных соревнованиях по hip hop.